Kailija nav pabeigusi augstskolu, nestrādā algotu darbu un ir pavisam parasta jauka, maza meitene. Un tomēr viņas stāsts ir īpašs.
Ar šo stāstu, manu jautājumu mudināta, iepazīstina Kailijas mamma Kristīne. Viņa ir bezgala runātīga, tāpēc šo to no viņas rakstītā esmu saīsinājusi. Arī jautājumus nerakstīšu, jo tiem nav nozīmes. Nozīme ir stāstam par to, kas notiek mums blakus.
Lūk, stāsts par Kailiju Vimmeri (
Kylie Wimmer)!
Mēs esam pavisam parasta ģimene. Ar vīru esam precējušies 28 gadus, un mums ir 7 bērni. Jaunākajam dēlam Bredijam ir Dauna sindroms, un mēs to nezinājām līdz mirklim, kad viņš piedzima. Tas droši vien nebija tas, ko gaidījām vai ko ļoti gribētu savās dzīvēs, bet beigu beigās DS ir vienkārši viena no īpašībām, kas mūsu dēlam piemīt. Cilvēki ar DS ir daudz vairāk nekā tikai diagnoze. Patiesībā DS ir bagātinājis mūsu dzīves un padarījis mūsu ģimeni stiprāku.
Uzzinot vairāk par Dauna sindromu, caur tīmekļvietni, kas izveidota, lai palīdzētu atrast ģimenes bērniem ar DS – www.reecesrainbow.org –, sāku iesaistīties šo bērnu interešu aizstāvēšanā.
2012. gada oktobrī šajā vietnē ieraudzīju mazas meitenes fotogrāfiju. Es to aizsūtīju draudzenei un ieteicu meitenīti adoptēt, taču viņa atbildēja, ka adoptēt vajadzētu man. Mums jau bija 6 bērni – 3 dēli un 3 meitas. Tā kā visi mani bērni bija piedzimuši ar ķeizargriezienu, vēl viena bērna iznēsāšana būtu liels risks. Un mēs kā ģimene jutāmies lieliski!
2012. gada rudenī divas no mūsu meitām bija tikko apprecējušās, turklāt mēs palīdzējām 3 vecākajiem bērniem ar mācībām universitātē – nepavisam nešķita, ka šis varētu būt piemērots laiks adopcijai. Starptautiskā adopcija ir neticami dārga; mums vienkārši nebija tik daudz naudas!
Taču es nevarēju dabūt šo mazo meiteni ārā no prāta. Es pieprasīju plašāku informāciju, un mēs ar vīru nolēmām, ka ir jāmēģina!
Adopcijas tīmekļvietnē ievietotais attēls
Mēs zinājām, ka mums ir jāadoptē Kailija, un tas, ka viņa bija Latvijā, bija vienkārši sagadīšanās. Patiesībā, es nemaz nezināju, kur Latvija atrodas. Kad es mācījos skolā, Latvija bija PSRS, tāpēc man bija jāmeklē kartē! Es veicu nelielu izpēti internetā un iemīlējos tajā, ko redzēju. Latvija ir tik skaista!
Mums bija jāiziet medicīniskās pārbaudes, jānodod pārbaudei pirkstu nospiedumi, pie mums mājās ieradās sociālais darbinieks, lai pārliecinātos, vai esam laba ģimene. Nauda advokātiem, sociālajiem darbiniekiem, ceļa izdevumi, adopcijas maksa, jaunas pases utt. – kalns ar papīriem, vizītēm un ilga gaidīšana. Līdz brīdim, kad saņēmām oficiālu atļauju, mēs pat nezinājām Kailijas īsto vārdu. Tā nezināšana, kādos apstākļos viņai jādzīvo, bija ļoti grūta. Ir tik daudz bērnu namu, kuros ir baisi apstākļi – bērni ar īpašām vajadzībām tiek pazemoti, viņi ir izsalkuši, atstāti gultiņās, lai tur pavadītu atlikušo dzīvi. Viņi nesaņem medicīnisko aprūpi, terapijas un pat pietiekamu uzturu. Tāpēc mēs strādājām patiešām centīgi, lai atvestu Kailiju mājās pēc iespējas ātrāk.
Pirmā tikšanās
Pēc 7 mēnešiem mēs devāmies uz Rīgu un beidzot satikām Kailiju. Mēs bijām tik laimīgi, ka aprūpes centrs ir labs. Tomēr viņai arvien ir trauma tādēļ, ka viņai pašā dzīves sākumā nebija ģimenes. Pirmo savas dzīves mēnesi viņa pavadīja slimnīcā viena pati. Viņa bija maziņa, maziņa – gandrīz 3 gadu vecumā viņa svēra tikai 8,6 kg un bija 76 cm gara.
Starptautiskās adopcijas procesā Latvijā topošajiem vecākiem ir jādodas uz tiesu, jāsaņem atļauja turpināt adopciju un jāpavada 4 nedēļas šajā valstī sociālā darbinieka uzraudzībā – vecāki dzīvo kopā ar bērnu, lai izveidotu saikni. Šī perioda beigās atkal ir jādodas uz tiesu, un tad jau tiek lemts, vai bērns drīkst doties uz jaunajām mājām, taču gala lēmums tiek pieņemts vēl pēc 4 mēnešiem, un arī šos 4 mēnešus sociālais darbinieks regulāri sūta atskaites uz Latviju, lai būtu pārliecība, ka bērnam klājas labi.
Adopcijas process ir sarežģīts – dārgs un laikietilpīgs –, taču tas ir labi! Iestādes pārliecinās, ka tev ir pietiekami ienākumi, ievāc atsauksmes no ģimenes locekļiem un cilvēkiem, kas tevi pazīst, tiek pārbaudīts, vai pagātne nav krimināla. Tas viss ir vajadzīgs, tomēr es uzskatu, ka 4 nedēļu "saiknes veidošanas" periods liek daudzām ģimenēm mainīt savu lēmumu adoptēt bērnus no Latvijas, jo ir grūti dabūt tik garu atvaļinājumu darbā, turklāt šajā procesā ir jāpiedalās abiem vecākiem. Lai pabeigtu adopcijas procesu, uz Latviju kopā ir jādodas 3 reizes.
Bērnunamā
Kopš Kailija ir mājās, viņai iet ļoti labi. Kad viņu pirmo reizi satikām, viņa zināja 4 vārdus – nē, bumba, paldies, lūdzu. Viņa ātri iemācījās zīmju valodu. Mēs jau zinājām, kas ir Dauna sindroms, tāpēc nekavējāmies uzsākt vajadzīgās terapijas.
Sākumā gan viņai gāja grūti – viss bija jauns: ēdiens, smaržas, cilvēki, valoda. Viņa nezināja, kam drīkst uzticēties, nezināja, kas ir mamma un tētis, un ģimene. Lai izmainītos visa bērnu namā iegūtā uzvedība un pārietu histērijas lēkmes, bija vajadzīgi pāris gadi. No triekšanās pret gultiņas malu un podiņu viņas mugura bija zilumos. Kad viņa bija satraukta vai dusmīga, Kailija dauzīja galvu pret gultas malu – mēs ielikām gar gultas malām dubultos polsterus, lai pasargātu viņas galvu. Viņa ēda tik ilgi, kamēr vēma, jo viņai bija bail, ka ne vienmēr varēs dabūt ēst. Ar laiku viņa iemācījās, ka pabarosim viņu ik reizi, kad viņa lūgs, un tad viņa pārtrauca negausīgo ēšanu. (Patiesībā, tagad attiecībā uz ēdienu viņa ir diezgan izvēlīga.) Jāatzīst, ka viņai joprojām nepatīk doties uz dažādām iestādēm – slimnīcām, ārsta kabinetiem, pie zobārsta.
Sākumā Kailija nesaprata apskāvienus un skūpstus. Viņa neraudāja, kad viņa sasitās vai gribēja, lai viņu paņem klēpī, – viņa vienkārši vārtījās, kamēr kāds viņu paņēma.
Tagad Kailija jūtas droši, ja var dzīvot ikdienas rutīnā – jaunas lietas viņu biedē. Kad viņa satraucas vai gaidāms kas jauns, Kailija allaž man jautā, vai es vienmēr būšu viņas mammīte.
Patiesībā mums ļoti patīk Kailijas pirmais vārds. Taču visām mūsu meitām vārds sākas ar "K", tāpēc mēs devām viņai vārdu Kailija un atstājām vārdu "Anna" kā otro vārdu – viņa vienmēr varēs izvēlēties, kurš viņai patīk labāk.
Pa šo laiku Kailija ir ļoti pieaugusi – viņa prot lasīt, zina visas krāsas, formas, burtus un kā tie izrunājami, skaitļus līdz 30 un arī prot saskaitīt. Viņai patīk spēlēt teātri, braukt ar riteni, spēlēties parkā, lēkāt pa batutu, iet uz restorāniem, zooloģisko dārzu un fermām. Viņa dejo, iet uz peldēšanu un drīz būs pietiekami veca, lai sāktu gatavoties Speciālajām Olimpiskajām spēlēm. Viņa iet 1. klasē parastā skolā, un viņai patīk gan skola, gan klases biedri. Kailija ir brīnišķīga!
Pirmā skolas diena
Kad mēs uzsākām adopciju, mēs jutāmies kā ģimene, kas izprot Dauna sindromu un kas nebaidās no tā. Mēs vēlējāmies padarīt kāda bērna dzīvi labāku. Es vēlētos, kaut Kailijai nebūtu bijis jāpavada bērnu namā ne mirkli. Kailijas mamma atteicās no viņas uzreiz pēc dzemdībām, uzzinādama, ka Kailijai ir Dauna sindroms. Es uzrakstīju Kailijas mammai garu vēstuli, taču viņa uz to nav atbildējusi – es pat nezinu, vai viņa to saņēma.
Jā, audzinot bērnus ar DS, ir daudz izaicinājumu – tas ir atšķirīgs ceļš, taču tāpēc tas nav sliktāks ceļš. Es pat gribu apgalvot, ka mana ģimene ieguvusi ļoti daudz tāpēc, ka mums ir Bredijs un Kailija – mani vecākie bērni ir kļuvuši daudz atvērtāki, mīlošāki, dāsnāki un līdzjūtīgāki. Savukārt mēs vienkārši plānojam dažas lietas citādi, ļaujamies dzīves plūdumam un cenšamies dot visu, lai mūsu bērni varētu attīstīt savu potenciālu un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Un beigu beigās mēs vienmēr secinām, ka esam ieguvuši vairāk, nekā dodam.
Dauna sindroms ir labākā dāvana, ko esmu saņēmusi, kaut nekad nebūtu domājusi, ka vispār gribu to saņemt. Un tieši tāds tas arī ir – dāvana.
